Materials no gudrinieks.lv
Dzīvības uzturēšanai un darba veikšanai organisms patērē enerģiju, kuru iegūst ar uzņemto uzturu. Uzturs sastāv no uzturvielām – olbaltumvielām, taukiem, ogļhidrātiem, kā arī no ūdens, neorganiskiem sāļiem, vitamīniem un mikroelementiem. Tās visas organismam ir nepieciešamas, taču tādā veidā, kādā uzturvielas ietilpst apēstajos produktos, tās nevar uzsūkties (pāriet no gremošanas kanāla asinīs un limfā), tādēļ, lai organisms uzturvielas varētu izmantot, tās ir jāpārveido un jāsašķeļ līdz uzbūves sastāvdaļām (olbaltumvielas tiek šķeltas līdz aminoskābēm; tauki – līdz glicerīniem un taukskābēm; bet ogļhidrāti – līdz monosaharīdiem, kā piemēram, glikoze, fruktoze, u.c.). to veic gremošanas sulas. Tādejādi organisms spēj izmantot uzturvielas gan kā enerģijas avotu, gan kā uzbūves materiālu.
Barība gremošanas kanālā tiek pārveidota gan fizikāli, gan ķīmiski, un šo procesu kopumu sauc par gremošanu.
Gremošanas orgānu sistēma sastāv no mutes dobuma, siekalu dziedzeriem, rīkles, barības vada, kuņģa, tievās zarnas, resnās zarnas, aknām un aizkuņģa dziedzera.
Gremošanas sistēmas funkcijas ir:
 mehāniska funkcija, kura ietver sevī barības sakošļāšanu, norīšanu, veic barības putriņas sajaukšanu ar gremošanas sulām, virza barības putriņu pa gremošanas traktu;
 sekretozā funkcija veic barības ķīmisku šķelšanu ar enzīmiem;
 uzsūkšanās funkcija nodrošina sašķelto barības vielu uzsūkšanos asinīs;
 inkretorā funkcija ir saistīta ar gremošanas hormoniem, kas nonāk gan asinīs, gan darbojas caur šūnstarpu šķidrumu;
 savukārt ekskretozā funkcija veic neizmantoto barības vielu un atkritumvielu izvadīšanu no organisma;
 receptorā funkcija izraisa sajūtas (garšas sajūtu u.c.);
 un vis beidzamā ir aizsargfunkcija un tā ir gan mehāniska, gan ķīmiska, gan imunoloģiska.
Kad barība nonāk mutes dobumā, tā izraisa garšas sajūtu un analīzes rezultātā tiek noteikts, vai to norit vai spļaut ārā (mēlē atrodas speciāli garšas receptori). Kad barība kairina mutes dobumu, tad izdalās siekalas, aizkuņģa dziedzera sulas un kuņģa sulas. Mutes dobuma ēdiens tiek sasmalcināts košļājot (to veic zobi, bet svarīga nozīme ir arī mēlei un vaigu muskulatūrai). Siekalas atvieglo barības sasmalcināšanu un norīšanu.
Siekalas ir pirmā gremošanas sula, kas iedarbojas uz ēdienu un tās izdala trīs pāri lielo siekalu dziedzeru un daudzi mazi siekalu dziedzeri (diennakti pieaugušam cilvēkam izdalās apmēram 1,5 l siekalu). Siekalas ir apmēram 99% ūdens un atlikušo 1% sastāda gļotviela mucīns un fermenti, kas šķeļ ogļhidrātus (galvenokārt cieti). Šie fermenti, kuru darbība mute tikai iesākas, bet turpinošās kuņģī, sašķeļ aptuveni pusi no apēstās cietes. Siekalas arī tīra mutes dobumu, pasargā tā gļotādu, palīdz uzturēt mutes dobumā neitrālu vidi, siekalās ir ferments lizozīms, kas nonāvē mikrobus. Siekalas nepieciešamas arī runas funkcijai un garšas uztveršanai. Siekalu izdalīšanos izraisa iedzimti beznosacījuma refleksi. Nervu impulsi no mutes receptoriem nonāk iegarenajās smadzenēs esošajā siekalu izdalīšanās centrā, bet no turienes siekalu dziedzeros. Siekalu izdalīšanas centrs ir arī smadzeņu garozā, tādēļ siekalu izdalīšanos izraisa arī dzīves laikā iegūtie nosacījuma refleksi.
Norītais ēdiens pa barības vadu nonāk kuņģī. Kuņģis ir gremošanas kanāla maisveida paplašinājums starp barības vadu un tievo zarnu. Tā tilpums pieaugušam cilvēkam ir aptuveni 2 l un tas kalpo par barības krātuvi vai rezervuāru. Šo krātuvi cilvēks uzpilda 3 vai 4 reizes dienā, tādejādi nodrošinot organismu ar diennaktī nepieciešamajām vielām. Kuņģī uzturs paliek vairākas stundas un iztukšošanās ātrums ir atkarīgs no ēdiena sastāva un pagatavošanas veida. Uzņemto barību, atkarībā no tās rakstura, kuņģis pilnība sagremo un novada tālāk 2 līdz 5 stundu laikā.
Kuņģim izšķir pamatu, kura augšējā daļā rentgenoloģiski parasti redz gaisa pūsli (šeit uzkrājas kopā ar barību norītais gaiss); ķermeni, priekštelpu un vārtnieku, kurš pāriet divpadsmitpirkstu zarnā. Izšķir arī lielo loku (kurš ir izliekts) un mazo loku (kurš ir ieliekts). Kuņģim ir arī divi sfinkteri, no kuriem viens ir kardiālais sfinkters (starp barības vadu un kuņģi) un otrs ir vārtnieku jeb piloriskais sfinkters (norobežo kuņģi no divpadsmitpirkstu zarnas). Sfinkteri nodrošina barības virzību vienā virzienā.
Kuņģa dobumu izklāj gļotāda, kuru ar muskulatūru saista irdenie saistaudi. Tad seko trīs muskuļu slāņi un visbeidzot kuņģi no ārpuses apņem serozais apvalks.
Kuņģa gļotādas padziļinājumos un bedrītēs atveras dziedzeri. Tie sastāv no trejādām šūnām: galvenajām šūnām (producē fermentu pepsīnu), klājšūnām (sekretē sālsskābi) un papildšūnām (ražo gļotas). Kuņģa pamata un ķermeņa dziedzeros ir visi trīs šūnu veidi un tie izdala īsto kuņģa sulu, kurai ir skāba reakcija (PH = 0,8 – 2,0), jo tā satur sālsskābi. Bet vārtnieka dziedzeros nav klājšūnu, tādēļ šīs daļas sulai ir sārmaina reakcija.
Pieaugušam cilvēkam 24 stundu laikā veidojas aptuveni 1 – 3 l kuņģa sulas (tīra kuņģa sula ir bezkrāsains šķidrums). Tajā ir ap 99% ūdens un ap 1% sausnes. Svarīgākā kuņģa sulas sastāvdaļa ir sālsskābe, tāpēc analizējot kuņģa sulu, galvenokārt cenšas noteikt sālsskābes daudzumu tajā. Sālsskābe aktivē kuņģa sulas sastāvā esošo fermentu pepsinogēnu, pārvēršot to aktīvā formā – pepsīnā, kas šķeļ olbaltumvielas (pepsīna optimālai darbībai nepieciešama skāba reakcija). Sālsskābe uzbriedina olbaltumvielas un uz šādi veidotām olbaltumvielām pepsīns labāk iedarbojas. Sālsskābe ir arī stiprs dezinficētājs, kas iznīcina vai aptur daudzu patogēnu mikroorganismu vairošanos. Kuņģa gļotāda sālsskābes ietekmē izdala gastrīnu – hormonu, kas stimulē kuņģa sulas sekrēciju. Sālsskābei ir svarīga nozīme kuņģa iztukšošanas refleksā, tā veicina zarnu darbību. Sālsskābes ietekmē divpadsmitpirkstu zarnas gļotādā veidojas hormons sekretīns, kas pastiprina aizkuņģa dziedzera sulas izdalīšanos.
Kuņģa sekrēcijā izšķir trīs secīgas fāzes, no kurām pirmā ir cefāliskā jeb salikti reflektoriskā fāze, kur sulas izdalīšanos izraisa nosacījuma un beznosacījuma kairinātāju kombinācija. Kā nosacījuma kairinātāji darbojas ēdiena izskats, smarža. Beznosacījuma kairinātājs ir pats ēdiens, kas darbojas uz mutes receptoriem, galvenokārt mēlē. Šajā fāzē izdalās augstvērtīga kuņģa sula („apetītes sula”). Šī sula satur daudz sālsskābes un tai ir labas gremošanas spējas. Otrā fāze ir gastriskā jeb neirohumorālā fāze, kura ir saistīta ar kairinātājiem, kuri izraisa kuņģa sulas izdalīšanos, darbojoties pašā kuņģī. Šajā fāzē sulas izdalīšanos izraisa barība, tai nonākot kuņģī. Barība kuņģi kairina gan mehāniski (iestiepjot tā sienas), gan ķīmiski (nozīmīgi ķīmiskie kairinātāji ir olbaltumvielu šķelprodukti, kā arī spēcīgi sekrēcija ierosinātāji – gaļas, sakņu un zivju buljoni, jo tie satur ekstraktvielas). Kuņģa sulas izdalīšanos humorāli izraisa hormons gastrīns. Pēdējā fāze ir intestinālā jeb zarnu fāze, kurā kuņģa sulas izdalīšanos izraisa kairinātāju darbība tievās zarnas sākuma daļā, sevišķi divpadsmitpirkstu zarnā. Šie kairinātāji ir olbaltumvielu šķelprodukti, uztura ekstraktvielas.
Kuņģi, kā jau visus iekšējos orgānus inervē veģetatīvās nervu sistēmas parasimpātiskās un simpātiskās šķiedras. Parasimpātiskās šķiedras, kuras inervē kuņģi, ietilpst klejotājnerva sastāvā. Simpātiskās šķiedras sākas no muguras smadzeņu krūšu segmentiem. Kairinot klejotājnerva šķiedras, kas inervē kuņģi, novēro izteiktu kuņģa sekrēciju, turpretī simpātisko šķiedru kairinājums izraisa nelielu kuņģa sulas izdalīšanos.
Kuņģa sekrēciju kavē negatīvās emocijas, kas rodas ēdot pie netīra galda, no netīriem traukiem. Arī nepatīkamas sarunas pie galda kavē sekrēciju. To kavē arī stipri sāpju kairinājumi. Visos minētajos gadījumos cilvēkam ir pastiprināti uzbudināta simpātiskā nervu sistēma, kas izraisa ļoti niecīgu sekrēciju.
Kuņģa sekrēciju kavē tauki. Ir noskaidrots, ka tauku ietekmē veidojas hormons, kurš kavē kuņģa sekrēciju un motoriku. Arī smags fizisks darbs samazina kuņģa sekrēciju.
Tievajā zarnā praktiski beidzas gremošanas un uzsūcas organismam nepieciešamās uzturvielas. Šeit uz barības putriņu iedarbojas zarnu sula, aizkuņģa dziedzera sula un žults. Pats svarīgākais tievās zarnas nodalījums ir divpadsmitpirkstu zarna, kurā uz ēdienu iedarbojas visas trīs iepriekšminētās gremošanas sulas (šīs sulas ir sārmainas, tādēļ no kuņģa nākusī skābā barības putriņa diezgan ātri kļūst neitrāla).
Aizkuņģa dziedzeru sula, tāpat kā zarnu sula šķeļ gan olbaltumvielas, gan ogļhidrātus, gan taukus.
Žults skābes atvieglo tauku sagremošanu un uzsūkšanu. Barības vielu uzsūkšanos (vielu pāreja no gremošanas kanāla dobuma asinīs vai limfā) sekmē zarnu bārkstiņas, kuras klāj tievās zarnas gļotādu visā tās garumā (kas stipri palielina tievās zarnas virsmu) un tādējādi paātrinot ūdenī izšķīdušo uzturvielu uzsūkšanos.
Zarnu kustības barības putriņu no tievās zarnas bīda tālāk uz resno zarnu, kurā nonāk ēdiena nesagremotās sastāvdaļas kopā ar ēdienu un sāļiem.
Resnajā zarnā strauji uzsūcas ūdens un sabiezinātās zarnu saturs. Resnā zarna sākas ar maisveida aklo zarnu, bet beidzas ar taisno zarnu, kuras galā ir anālā atvere. Resnajās zarnas gļotāda veido krokas, taču zarnu bārkstiņu šeit nav. Gļotādā esošie zarnu dziedzeri izdala gļotas, kas palīdz formēt izkārnījumu masas.
Ceļu no resnās zarnas sākuma līdz beigām ēdiena atliekas veic aptuveni 12 stundās.
Resnajā zarnā notiek nesagremoto ogļhidrātu rūgšana un nesagremoto olbaltumvielu pūšana ( pūstot rodas indīgas vielas – indols, fenols, skatols un citi. Tās daļēji uzsūcas un tiek atindētas aknās – aknas veic svarīgu aizsargfunkciju). Rūgšana un pūšana resnajā zarnā notiek mikroorganismu ietekmē, taču resnajā zarnā ir daudz derīgu mikroorganismu, kas sintezē dažus organismam ļoti nepieciešamus vitamīnus (piemēram, B, K un folijskābi). Antibiotiku ietekmē izmainās zarnu flora.
Resnajā zarnā ir tie paši kustību veidi, kas tievajā zarnā tikai šeit kustības ir lēnākas un ir arīantiperistaltiskās kustības (peristaltikas viļņi, kas pārvietojas pretējā – tievās zarnas virzienā). Šo kustību rezultātā resnās zarnas saturs tajā uzturas ilgāku laiku un var uzsūkties gandrīz viss ūdens.
Izkārnījumu izvadīšana no organisma sauc par defekāciju un tā notiek tad, kad izkārnījumu masa, kas sakrājusies resnās zarnas gala nodalījumā kairina receptorus un izraisa reflektorisku taisnās zarnas iekšējā un ārējā sfinktera atslābšanu. Tai pašā laika saraujas resnās un taisnas zarnas muskuļi, kā arī vēdera preses muskuļi, un izkārnījumi tiek izvadīti no organisma.
Nedaudz par kuņģa čūlu

Ir pierādīts, ka kuņģa gļotāda ir viegli traumējama un ka kuņģis ir pats vārīgākais, visātrāk ievainojamais gremošanas trakta orgāns. Čūlas rodas tikai tad, ja kuņģa gļotādas aizsargmehānisms nespēj veikt savu uzdevumu un notiek kuņģa pašsagremošanās, jo ir palielināts kuņģa sulas skābums.
Daudzi speciālisti uzskata, ka kuņģa čūla ir visa organisma slimība, bet pati čūla – šīs slimības svarīgākais etaps.
Čūlas veidošanās ir pats svarīgākais posms, kuram seko tālāko komplektāciju un recidīvu virkne. Čūlas rašanās un izveidošanās būtība saistīta ar to, vai kuņģa gļotādas bojājumi saglabājas un progresē vai arī likvidējas. Šo procesu ātrums un intensitāte ir atkarīgi no epitēlija reģenerēšanas (dzīšanas) ātruma.
Čūlas slimības ārstēšanā no lielā ārstēšanas līdzekļu skaita jāizvēlas vispiemērotākie. Ārstēšanai jābūt individuālai, ņemot vērā, katra slimnieka īpatnības. Sekmīgas čūlas slimības ārstēšanas priekšnoteikums ir precīzs ārstnieciska pasākumu ritms (ārstnieciskais uzturs, u.c.). jāuzsver, ka viena speciāla medikamenta čūlas ārstēšanai vispār nav, bet gan ir kompleksa pretčūlas terapija, kas spēj dot vēlamo ārstniecisko efektu.
Par fonu terapeitiskajiem pasākumiem ir jābūt ārstnieciskajam uzturam. Ēšanas režīmam ir tik liela nozīme, ka dažkārt slimniekam postu nodara nevis tas, ko viņš apēdis, bet gan tas, kad un kā ir ēsts. Stingri ievērot ēšanas režīmu ir svarīgi gan paasinājuma, gan remisijas periodos.

2.1. Pārtikas ietekme uz kuņģa funkcijām

Pareizs uzturs, precīza uztura režīma ievērošana uzlabo slimnieka vispārējo stāvokli, samazina „kairinātā” kuņģa pazīmes (normalizē kuņģa sulas atdalīšanos, tā motoro funkciju), sekmē čūlas dzīšanu.
Ārstniecisks uzturs labvēlīgi ietekmē visu organismu, tajā skaitā centrālo nervu sistēmu. Pareiza dieta nostiprina organisma aizsargspējas, samazina bojātā orgāna uzbudinātību. Slimības paasinājuma laikā uzturs jāuzņem regulāri katras 3 stundas. Tāds režīms veicina salsskābes, ķīmisko savienošanos ar barības produktu olbaltumvielām, un tā rezultātā lielā mērā samazinās salsskābes un pepsīna kairinošā ietekme uz kuņģa gļotādu.
Pareiza diēta un pareizs uztura režīms veicina ātrāku atveseļošanos, novērš komplikācijas, slimības paasinājumus, tādējādi ļaujot iztikt bez operācijas.
Olbaltumvielu daudzums uzturā jābūt pietiekamam, lielākam pat nekā vesela cilvēka uzturā, jo olbaltumvielas tiek izmantotas reģenerācijas vajadzībām, kā arī ūdeņraža jonu saistīšanai kuņģa sulā, lai samazinātu tās peptisko aktivitāti.
Svarīga nozīme ir ēdienreižu biežumam regularitātei, tādēļ ilgstoši pārtraukumi starp ēdienreizēm samazina olbaltumvielu izmantojamību un rada vispārējas sajūtas – traucējumus, turpretī biežas ēdienreizes (4-5 reizes dienā) pazemina ēstgribu; olbaltumvielas izmantojamība ir visaugstākā, kā arī uzlabo pašsajūtu.
Tā kā diētā no uztura tiek izslēgti vai tiek ierobežoti produkti, kas veicina kuņģa sulas atdalīšanos, tad diētā ir jāiekļauj uzturlīdzekļi, kas var saistīt sālsskābi (olbaltumvielas) un kavēt kuņģa sulas sekrēciju (tauki). Šai sakarā īpašu nozīmi kuņģa čūlas slimnieka ēdināšanā iegūst piens un piena produkti. Piens ir pilnvērtīgs uzturlīdzeklis, bet tajā pašā laikā salīdzinājumā ar citiem pārtikas produktiem (maizi, gaļu), tas mazāk izraisa kuņģa sulas sekrēciju, un tai piemīt neliela gremošanas aktivitāte. Piena kalcijam raksturīga arī pretiekaisuma iedarbība.
Kuņģa sulas atdalīšanās intensitāte atkarīga arī no ēdiena pagatavošanas veida, piemēram, vārītā gaļā un zivīs ir maz ekstraktvielu, kuras stimulē sulas atdalīšanos, jo vārot ekstraktvielas pāriet buljonā, tāpēc arī iesaka vārītus produktus, bet buljonu aizliedz.
Lai ēdiens tiktu labi sagremots, liela nozīme ir košļāšanas aktam. Jo labāk ir sakošļāta barība, jo tā mazāk kairina kuņģi un vieglāk sagremojas. Bez tam ēdiens, ja tas ir bagātīgi samitrināts ar siekalām, kļūst sārmaināks, tāpēc ieteicams ēst lēnām.

Vienas dienas ēdienkarte kuņģa čūlas slimniekam
Diētisks uzturs
Pastāv ļoti daudz diētu veidu čūlas ārstēšanai, Vairumā klīniku lieto diētas, kuras balstās uz mūsdienu atzinuma, ka čūla nav tikai vietēja rakstura bojājums. Tiek izmantotas dažādas pakāpes mehāniskas un ķīmiskas gļotādas saudzēšanas metodes. Ārstēšanas laikā diētu pakāpeniski paplašina, lai pēc izveseļošanās varētu lietot vesela cilvēka uzturu,
Čūlas slimniekam ir vajadzīgs pilnvērtīgs un ļoti daudzveidīgs uzturs. Tajā jābūt normālā daudzumā kaloriju , vajadzīgs normāls ogļhidrātu daudzums , bet olbaltumvielām un taukiem jābūt augstākās normas robežās. Slimniekiem jāsaņem arī daudz vitamīnu un mikroelementu, tādēļ jāēd daudz augļu, ogas un dārzeņi.
Ēdieni jāgatavo tā, lai tie būtu mīksti, maigi un nesaturētu kuņģa sekrēcijas kairinātājus.
Veselam pieaugušam cilvēkam uzturvielu pareizs daudzums un attiecības:
Olbaltumvielas: Tauki: Ogļhidrāti=1:1:5

Uzņemamo uzturvielu daudzums diennaktī (gramos)
Olbaltumvielas 100 g
Ogļhidrāti 450 g
Tauki No 60 līdz 100 g
Kalorijas 3000 līdz 5000

Ieteicamie pārtikas produkti

 Piena produkti
 piens
 pilpiens
 krējums (īpaši saldais krējums)
 biezpiens
 siers (ieteicami mīkstie sieri)
 saldie sieriņi, uc
 No taukiem var izmantot tikai:
 sviestu (ap 50g dienā)
 augu eļļas
 Olas var vārīt vai gatavot tvaikotas omletes. Olas var pievienot dažādiem ēdieniem (pudiņiem, suflē, uc). Ieteicams ne vairāk par 2 olām dienā.
 No putraimiem
 manna
 rīsi
 griķi
 auzas, uc
 No miltu izstrādājumiem
 makaroni
 baltmaize (var arī sausiņus)
 sausi biskvīti, uc
 Gaļu var lietot tikai liesu- vārītā vai tvaicētā veidā
 liellopu gaļa
 cūkgaļa
 vistas gaļa
 liesas zivis, uc
 Dārzeņi
 kartupeļi
 burkāni
 puķkāposti
 ķirbji
 tomāti
 gurķi, utt
 Ieteicami saldi augļi un ogas
 bumbieri
 banāni
 zemenes
 avenes, utt
 Dzērieni
 vāja tēja
 vāja kafija (ar pienu vai krējumu)
 kakao
Karstos dzērienus nav ieteicams dzert pārāk karstus.
 burkānu sula
 tomātu sula (bez sāls)
 Garšaugi un garšvielas
 dilles
 pētersīļi
 loki (nelielā daudzumā)
 ķimenes
 anīss
 vaniļa
 kanēlis
 lauru lapas
Mazās devās var lietot arī sāli (8-10g)
Kā ēdienu un dzērienu saldinātājus var izmantot cukuru, medu, ievārījumu.

Neieteicamie pārtikas produkti

Pārāk karsti un auksti ēdieni (arī dzērieni) ir kaitīgi kuņģim, jo straujas temperatūras svārstības īpaši kairina kuņģa gļotādu.

 Visi dzērieni, kas satur alkoholu un ogļskābo gāzi.
 Cepti un apcepti produkti (arī kūpināti)
 Skābi ēdieni (dzērvenes, citroni)
 Sāļi ēdieni (sālīta gaļa, zivis)
 Kuņģi kairinoši garšaugi un garšvielas (piemēram, sīpoli, pipari, citronskābe, etiķis, utt)
 Konservēti produkti
 Gaļas un zivju buljoni
 Trekna gaļa un zivis, tauki
 Stipra kafija un tēja
 Rupju miltu maize (saldskābā un rupjā)
 Koncentrēts cukurs, neatšķaidīts ievārījums un saldumi

Absolūti nepieļaujama ir smēķēšana, jo tad pieaug kuņģa sulas agresivitāte un strauji samazinās kuņģa gļotādas aizsargspējas.

Uzturvielas

Olbaltumvielas- tās nepieciešamas ne tikai plastiskiem procesiem, bet arī daudzu bioloģiski aktīvu vielu (fermentu, hormonu) sintēzei, un tās piedalās arī nemainīgas iekšējās vides uzturēšanā. Olbaltumvielas pilda arī vēl citas svarīgas funkcijas, tādēļ ir svarīgi uzņemt tās nepieciešamajā daudzumā, jo neviena cita uzturviela nespēj aizstāt olbaltumvielas.
Olbaltumvielas atrodas gan augu, gan dzīvnieku valsts produktos. Bet tā kā augu olbaltumvielas ir nepilnvērtīgas, tad, noteikti jālieto kā augu, tā arī dzīvnieku valsts produkti (tajos ir pilnvērtīgās olbaltumvielas).
Sevišķi vērtīgi olbaltumvielu avoti ir kartupeļi, olas, gaļas un piena produkti.

Ogļhidrāti- ir galvenais enerģijas avots organismā.
Ogļhidrāti galvenokārt tiek uzņemti ar augu valsts produktiem (cukurs, kartupeļi, putraimi, maize, uc).
Ogļhidrāti organismā spēj veidoties arī no taukiem un olbaltumvielām.

Tauki- tiem ir galvenokārt enerģētiskas funkcijas (tie ir sekundārais enerģijas avots). Uzņemtie tauki, kas paliek pāri pēc visu organisma vajadzību apmierināšanas, uzkrājas organismā kā tauku rezerves.
Galvenie tauku avoti ir dzīvnieku tauki, augu eļļas, sviests, siers, utt.

Vitamīni- tie ir bioloģiski aktīvas organiskas vielas, kas vajadzīgas dzīvības procesu normālai norisei (kopumā ir vairāk nekā 20 vitamīnu).

Balastvielas- tās ir vielas, kas zarnās nesašķeļas. Balastvielas veicina zarnu darbību, saista un izvada indīgās vielas, kas rodas resnajā zarnā, un veic arī daudz citas funkcijas.
Balastvielu avots ir dārzeņi, augļi, ogas, rupjmaize uc.

Lai gan ūdens nav uzturviela, tomēr jāpiemin, ka dienā jāuzņem apmēram 2 litri šķidruma.

Ēdienkarte

Dotā ēdienkarte nav paredzēta kuņģa čūlas slimniekiem, kas pārcietuši operāciju (tā ir daudz komplicētāka un stingrāka), bet gan tiem slimniekiem, kam slimība ir sākotnējā vai pārejas stadijā.
Tā kā ieteicams ēst 4-5 reizes dienā ik pēc 3 stundām, tad sastādīju, manuprāt, vispiemērotāko ēšanas režīmu (laika grafiku) un dienas uztura sadalījumu pa ēdienreizēm (procentos).
Sastādot šo ēdienkarti, vadījos pēc visiem iepriekš minētajiem ieteikumiem.

700 Brokastis (25%)
1000 Otrās brokastis (10-25%)
1300 Pusdienas (30-35%)
1600 Launags (10%)
1900 Vakariņas (15%)
2100 Vēlās vakariņas (5%)

Brokastis

Brokastīs jāuzņem 25% no visām dienā ieteicamajām uzturvielām.
Olbaltumvielas – 25g
Ogļhidrāti - 110g
Tauki - 25g
Kalorijas - 750 kcal
Sāls – 2.5g

 Tēja, salāti un sviestmaizītes.
Nepieciešams:
 4 šķēles baltmaize (75g)
 Sviests (20g)
 Romiešu salāti (70g)
 Tomāti (50g)
 Gurķi (50g)
 Vārīta vistas ola (80g)
 Vārīta vistas gaļa (60g)
 Olīveļļa (10g)
 Dilles (5g)
 Pētersīļi (3g)
 Sāls (1.5g)
 Cukurs (1g)
 Medus (20g jeb 2 tējkarotes)

Visas uzturvielas aprēķinātas uz attiecīgo gramu daudzumu.

Olbaltumvielas (g) Ogļhidrāti (g) Tauki (g) Kalorijas (kcal)
Baltmaize 5.5 55 0.4 190
Sviests 0.2 0.1 18 160
Romiešu salāti 0.7 1.6 9
Tomāti 0.4 1.5 8
Gurķi 0.3 0.9 5
Vārīta vistas ola 7 0.3 6.1 87
Vārīta vistas gaļa 15 4 90
Olīveļļa 10 180
Dilles 0.09 0.4 0.7
Pētersīļi 0.03 0.2 0.4
Medus 0.08 16 60
Kopā: 29.3 66 48.5 721

Romiešu salāti

Dārzeņus noskalo aukstā ūdenī.
Romiešu salātus saplēš nelielos gabalos, gurķus sagriež plānās ripiņās, tomātu plānās daiviņās, arī cieti vārīto olu sagriež daiviņās.
Salātu bļodā kārto- Romiešu salāti, gurķi, tomāti, ola un to pārkaisa ar smalki sagrieztu vārītu vistas gaļu. Visu pārlej ar eļļas-zaļumu mērci.
Mērcei: dilles, pētersīļus, sāli liek blenderī un kuļ līdz sāls ir izšķīdusi.

Otrās brokastis

Launags

Pagatavošana:
Katlā uzvāra nedaudz ūdeni, pielej apelsīnu sulu un lēni vāra.
Bļodiņā ieber kartupeļu cieti, ielej sulu vai ūdeni un izmaisa.
Kad sācis vārīties, tad katliņā ielej cietes šķidrumu, izmaisa, ļauj ķīselim uzvārīties, tad karsēšanu pārtrauc.
Pasniedz aukstu ar putukrējumu, kuram nedaudz pievienota vaniļa.