Hipertireozes klīniskās pazīmes visbiežāk parādās pakāpeniski un vairāku mēnešu laikā. Biežāk sastopamās ir:
o nogurums
o siltuma nepanesība
o svara zudums
o nervozitāte
o miega traucējumi
o termors
o muskuļu vājums
o aizdusa
o sirdsklauves
o tahikardija un tahiartimija
o biežāka vēdera izeja
o mēnešreižu traucējumi (hypomenorrhea)
Laboratoriskie izmeklējumi
TSH noteikšana
o Kā skrīninga analīze nozīmējama visiem pacientiem ar hipertireozes klīniskajām izpausmēm.
o Ja TSH < 0,1 mU/L, tad jānosaka arī FT4 un T3.
o Gadījumos, ja diagnostiskās metodes jutība mazāka par 0,02 mIU/L,  hipertireozes atšķiršana no eitireoīda stavokļa ir apgrūtināta.
Brīvo hormonu noteikšana
o Pēc skrīninga analīzes TSH informatīvi nozīmīgākais ir FT4.
o Brīvo hormonu rādītājus neiespaido plazmas olbaltumu sastāva izmaiņas, kas mainās blakusslimību un/vai grūtniecības gadījumā.
Vienlaicīga TSH, FT4 un T3 noteikšana
o Nosaka gadījumos, ja diferencējama sekundāra vai terciāra hipertireoze un, retāk, selektīva hipofīzes rezistence pret vairogdziedzera hormoniem.
Autoantivielu (av-TSHR un/vai av-TPO) titra noteikšana
Normas:
TSH – 0,5-4,7 mU/L
T4 kopējais – 58-140 nmol/L
T4 brīvais – 10,3-35 pmol/L
T3 kopējais – 0,92-2,78 nmol/L
T3 brīvais – 0,22-6,78 pmol/L
Hipertireozes galvenie cēloņi.
• Autoimūna hipertireoze (morbus Graves’)
• Toksiska multinodulāra struma (morbus Plummeri)
• Toksiska adenoma
• Tireoidīti:
o subakūts  (morbus de Quervain)
o pēcdzemdību
• joda inducēta hipertireoze:
o jodsaturošu medikamentu (amiodarona, atkrēpotāju, joda preparātu) lietošana
o jodsaturošo kontrastvielu lietošana radioloģijā
o atsevišķos gadījumos – jodētās sāls lietošana cilvēkiem ar subklīnisku hipertireozi
• TSH-inducētās hipertireozes:
o neadekvātas TSH sekrēcijas sindroms sakarā ar vairogdziedzera hormonu rezistences sindromu,
o TSH secernējoša hipofīzes adenoma.
• ar vairogdziedzeri nesaistītās (ekstratireoidālās) hipertireozes:
o levotiroksīna terapijas rezultātā
o olnīcu struma
Bazedova jeb Greivsa slimības diagnostiskie kritēriji.
Difūzas toksiskas strumas diagnostikas pirmais etaps ir TTH un brīva FT4 noteikšana. FT4 līmenis ir paaugstināts, TTH līmenis ir attiecīgi samazināts. Otrais etaps ir vairogdziedzera ultrasonografiska izmeklēšana ar ko tiek noteikts dziedzera apjoms, difūza dziedzera audu ehogenitātes samazināšanās un citas strukturas dziedzera audos. Pie aizdomam uz dziedzera atipisku lokalizāciju, kā arī dif.diagnostiskos nolukos var veikt dziedzera scintigrāfiju.
Autoimūnas orbitopātijas patoģenēze un ārstēšana.
Acs orbītas slimība, kas asociēta ar Greivsa slimību (autoimūno hipertireozi) un manifestējas ar tūsku autoimūna iekaisuma un hidrofīlo glikozoaminoglikānu uzkrāšanās rezultātā retroorbitālajos saistaudos un ekstraokulārajos grozītājmuskuļos.
Tas izraisa eksoftalmu un venozās atteces traucējumus, ierobežo acs grozītājmuskuļu funkciju. Slimībai progresējot, cieš redzes nervs un tiek bojāts redzes orgāns.
Eksoftalma pakāpe atkarīga ne tikai no retroorbitālo audu un periorbitālo muskuļu tūskas un glikozoaminoglikānu uzkrāšanās, bet arī orbītas anatomiskajām īpatnībām: formas, tilpuma un sieniņu leņķa. Atbilstoši lokalizācijai, novēro unilaterālu vai bilaterālu eksoftalmu.